Henna ir no hennas auga pagatavota pasta. To izmanto tādu materiālu krāsošanai kā vilna, zīds un dzīvnieku ādas, kā arī matu, vilnas un zirgu nagu krāsošanai. Pagaidu tetovēšanas tehniku ar hennu Indijā sauc par “mehndi” vai “Mehandi”, un, uzklājot hennu uz ādas, tā ir noturīga no 7 līdz 14 dienām.
Pagaidu tetovēšana ar hennu ir 5000 gadu sena tradīcija, kuras izcelsme ir Pakistānā, Indijā, Āfrikā un Tuvajos Austrumos. Senie ēģiptieši bija vieni no pirmajiem, kas to izmantoja ķermeņa krāsošanai, jo henna bija viņu dzimtā auga. Lietojot hennu kā daļu no rituālās sagatavošanās pēcnāves dzīvei, tika atrastas daudzas mūmijas, kuru nagi bija noklāti ar hennu. No turienes henna nonāca Indijā, kur to izmantoja kopš 700. gada mūsu ēras. Bronzas laikmeta beigās henna bija pazīstama Vidusjūras austrumu daļā, kur jaunas sievietes ar to apgleznoja savus ķermeņus sabiedrisko un svētku svinību laikā.
Kad Akrotiri (Santorini) tika veikti izrakumi (pirms 1680. gada p. m. ē.), atrastajos sienu gleznojumos bija redzamas sievietes ar zīmējumiem uz nagiem, plaukstām un pēdām. Vidusjūras piekrastē no 16. līdz 6. gs. p. m. ē. atrastās jaunu sieviešu statujas arī uz plaukstām redzami zīmējumi, kas atgādina hennas tetovējumus.
Bodhisattvas un dievības alu freskās Adžantā, Indijā, datētas ar 4.-5. gadsimtu un liecina, ka hennu Indijā tolaik izmantoja kā ķermeņa krāsu.
Mehndi – sarežģītu pagaidu tetovējumu, ko uz ādas veido ar hennu, – parasti uzklāj līgavām pirms kāzu ceremonijas un dažviet (piemēram, Radžastānā) arī līgavaiņiem. Pakistānas musulmaņi to izmanto arī kā pilngadības sasniegšanas zīmi. Par to, kāpēc to izmanto kā daļu no kāzu ceremonijas, daži saka, ka vispirms to izmantoja kā rotaslietu aizstājēju.
Citi stāsta, ka hennai ir atvēsinošas īpašības, kad to uzklāj uz ādas, un cilvēki ar to pārklāj plaukstas un pēdas, lai atvēsinātos karstajās tuksneša dienās. Ar laiku viņiem apnika garlaicīgā krāsa, un viņi sāka zīmēt uz ādas sarežģītus zīmējumus ar hennu. Vēl viena leģenda vēsta, ka tumšāka hennas krāsa uz līgavas rokām nozīmē lielāku mīlestību starp līgavu un viņas sieviņu. Tradicionāli, līgavai un līgavainim apprecoties, līgava dodas dzīvot uz līgavaiņa mājām un pirmās nedēļas nav spiesta strādāt, bet līgavaiņa ģimene izmanto šo laiku, lai labāk iepazītu līgavu.
Ja viņa būs spiesta strādāt, ūdens un darbs izbalinās hennu uz viņas rokām, un cilvēki uzzinās, ka līgavaite viņai nepatīk.
Hennas lapas neaiztraipa ādu, ja tās ir svaigas. Ja tās ir atstātas nožūt un samaltas. Šo pulveri sajauc ar kādu šķidrumu, piemēram, ūdeni, citronu sulu vai stipru tēju, lai pagatavotu hennas pastu. Lai šķidrumu padarītu biezāku, daži pievieno cukuru vai melasi. Pastu uz ādas uzklāj ar tradicionālajām vai modernajām spalvām.
